MŪSU ŠARLOTĪTEI

ZELTA SIETIŅŠ

Zelta sietiņš,
Sudraba stīgas,
Dimanta sēkliņas
Sijādamas.

Vasaras rītu
Laimiņa staigā,
Pār lauku sijā
Dimanta rasu.

Kurš cauri skatās
Sietiņa acīm,
Redz visu pasauli
Dimantos mirdzam.

J.Rainis

..

Reportāža

Reportāža no Viršu ielas (Iespējamais scenārijs īsmetrāžas filmai)

Manas domas ir mana remde. (Parafrāze no F.Fellīni k-filmas)

2010.gada 18.oktobrī

Pirmdiena, ap plkst.11 rītā.

Sēžu dzīvokļu kooperatīva „Pavadonis” telpās, sildos, adu. Siltums te pieslēgts piektdien, 15.oktobrī.

Brīvdienās sagatavojām vēstuli 3 eksemplāros: kooperatīva valdei, Latvijas Radio1, Rīgas Domei ar kategorisku prasību nekavējoties pieslēgt siltumu. Parakstījām mēs, mājas pilnvarotie – D. P., A. J. un es. Dzīvokļos pagājušās nedēļas beigās termometrs uzrādīja +14^oC. Šorīt temp. jau bija nokritusies par 1^o

Un uzrādīja +13^o, ārā temperatūra var kristies ar katru dienu.

Pārvaldnieks cenšas ieskaidrot, ka pilnvarotajiem jāstrādā ar iedzīvotājiem, lai parādus nomaksātu. Vai tas ir tikai pilnvarnieku pienākums? Liekas, ka atbildība tiek novelta uz citu pleciem. Mūsu – iedzīvotāju kļūda – sākām par siltumu interesēties pārāk vēlu.

Kāda sieviete, kurai arī nav pieslēgts siltums, pēc sarunas ar pārvaldnieku bija ļoti sašutusi, bet uz manu piebildi, ka parādnieki nav tikai mūsu problēma, dusmīgi noteica, ka, ja tā visi runās, tad neviens nemaksās. Tāda, lūk, attieksme. Cilvēks nesaprot, ka jebkurš no mums var nonākt parādnieka situācijā, nesolidarizējas ar citiem, baidās uzstādīt prasības, kas viņiem pienākas pēc likuma, par ko viņi maksā, un konsekventi pastāvēt uz to izpildi.

Iespējams, ka tas ir gadsimtos izstrādājies, iecementējies augstākās varas uzvedības modelis, kas apzināti un neapzināti tiek novadīts pa vertikāli uz leju, un, faktiski, pārņēmis kā bīstams vīruss visus sabiedrības slāņus no augšas līdz apakšai. Tā ir arī pašsaglabāšanās, izdzīvošanas taktika – pielabināties priekšniecībai, klusējot, samierinoties, mēģinot sarunāt sev, saviem tuviniekiem kaut kādas preferences, kaut vai nelielus labumiņus, nostādot pārējos muļķa lomā.

No rīta zvanīja Larisa no Briseles, atbalstīja mani.

Visu pagājušo nedēļu Parīzē notika streiki un demonstrācijas pret jauno pensiju reformu, pēc kuras pensijas vecums tiek pagarināts no 60 uz 62 gadiem. Šonedēļ streiki turpinās. Francijā esot spēcīgas arodorganizācijas, un protams, sabiedrības kontrole pār varu, brīvības gars, kas ir parīziešos, ir vadījis Eiropu demokrātijas virzienā jau vairākus gadsimtus. Vai tiešām mums jāpaiet gadsimtiem, lai cilvēku apziņa sāktu mainīties? Problēma ir cilvēku galvās. Verdziskums un pieglaimība, izvairīšanās no draudzīgas sarunas vai domu apmaiņas. Vairākuma cilvēku nespēja pateikt „nē”, kad runa iet par nelikumībām, glupībām, tumsonību, un bailes, bailes, bailes...

Neviens no kooperatīva darbiniekiem pat nesasveicinās, liekas, ka mani pat neievēro, kaut gan agrāk ar visiem mazāk vai vairāk bijušas sarunas un darīšanas – ar grāmatvežiem, tehniskajiem darbiniekiem, kasieri. Pārvaldnieks ar drūmu ģīmi negribīgi atņem sveicienu. Nokāpa no saviem augstumiem. Viens priekšnieks lielāks par otru.

Atmosfēra saspringta - ka tik nepāriet uz draudīgu. No viena otra var visu ko sagaidīt – arī provokācijas. Esmu gatava uz visu, man vairs nav bail. Mani nevar iebaidīt.

Larisa stāstīja, ka Beļģijā izraisījies skandāls ar kādu augstu valsts ierēdni – viņam esot uzkrājušies bonusi par lidojumiem dažādos komandējumos. Viņš tos izmantoja privātam lidojumam. Rezultātā bija jāaiziet no darba. Vai pie mums kaut kas tāds ir iespējams?

12.23 – pārvaldnieks aizgāja. Apmēram pēc pusstundas sāksies pusdienlaiks. Arī es iešu mājās – paēst un parunāties ar Arturu.

14.00 – pieņemšanas laiks. Gaidām valdes priekšsēdētāju. Cilvēku diezgan daudz, katrs ar savām problēmām. Tomēr galvenā – siltums. Beidzot pienāk mana kārta. Tiek lasīta mūsu vēstule. Un tad seko: „Jūs varat rakstīt radio, Rīgas Domei (kurai, vispār, nav nekāda sakara ar kooperatīviem)! Jūs varat griezties kaut vai pie Romas Pāvesta!...”

Vārdi, vārdi, vārdi...

-Kad būs siltums? –

-Parādnieki, parādnieki...-

-Mēs neesam parādnieki. Kad būs siltums?-

-Tā kā uz vēstuli jāatbild 2 nedēļu laikā, tad šo nedēļu laikā arī pieslēgs.-

-Paldies.-

Esam uz saviem kamiešiem izauklējuši paši savus birokrātiņus. Un šie mūsu birokrātiņi paliek ēdelīgāki un ēdelīgāki un kļūst par lieliem ...krātiem.

Bet, priekšniek, kā tad ir ar š.g. maija beigās Jūsu organizēto mūsu māju vareno renovēšanas kampaņu? Vai tad Jūs nezinājāt, ka kooperatīva mājām ir liels parāds? Un, izrādās, tad nav ko cerēt uz Eiropas fondiem kā tika solīts.

- Jūs esat gudra, bet kā Jūs nesaprotat, ka tās ir savā starpā pilnīgi nesaistītas lietas? –

Man tiešām nav skaidrs, kā mūsu cilvēkos sēdošais cinisms, nekaunība un patvaļa ir absolūti nepiesegti un dažs labs pat lepojas ar to. Agrāk tomēr centās piesegt. Laiki un mode mainās.

2. diena – 19.oktobris

Plkst.14.00 atkal sildos. Ieeju tehniskajā daļā jau 3.reizi atgādināt, ka kāpņu telpā jāieskrūvē spuldze. Jau drīz būs 3 nedēļas kopš lūdzu to izdarīt. Aizbildinās ar elektriķa lielo aizņemtību, dzīvokļos sitot korķus ārā lielās pārslodzes dēļ. Jautāju, kad

ieskrūvēs.

-Šodien pateikšu elektriķim.-

-Kad ieskrūvēs?-

-Tuvākajā laikā...-

-Cik dienas jāgaida? –

-Rīt! –

-Paldies.-

Ak laime, kur tu rodies?!

Atmosfēra jau nepiespiestāka. Laikam jau sāk pierast pie manis kā pie mēbeles. Arī labi. Silts, smaržo pēc kafijas. Laimīgie. Es arī esmu siltumā kopā ar jums.

Interesanti, kāpēc mums katru rudeni ir problēmas ar siltumu? Kopīgajā maksājuma lapā ir uzrādīti vairāk kā 10 dažādi pakalpojuma veidi, tai skaitā par ūdeni, iekšējo elektrību, liftu, atkritumu izvešanu utt. Biedru naudas vien ik mēnesi sastāda vairāk kā 70 000 latu, ja rēķina, ka 2 istabu dzīvokļu īpašnieki ik mēnesi maksā 14.30, bet 3.istabu – jau 18.76, bet dzīvokļu skaits ir pāri 2000. Apetīte laba, ļoti laba.

Kāpēc pietrūkst tieši siltumam? Parādā paliek tikai „Rīgas Siltumam”, tātad – pārpalikuma princips? Kāpēc nekad nepietrūkst biedra naudām?

- Oj, užas kakoj!- Garāmejot noelsās kāda no darbiniecēm. Nesapratu, kur ir tās šausmas. Varbūt viņai bail no manis?

- Mājās paklausījos „Krustpunktus” Aktuāli – par siltumu. Kāda sakritība! Izrādās mūsu valstī gandrīz kā karā. Dāma, kas uzaicināta no Rīgas Domes vadības, ir liela enerģētikas speciāliste. Viņa aicina rakstīt, tad atbildes tiks dotas. Vai tad saruna vairs neko nenozīmē? Un dotais solījums vairs vispār neko nemaksā? Jā, papīru ražošana mūsu valstī ir viens no lielākajiem, grūtākajiem un godājamākajiem darbiem! Sarunāties, protams, ir sarežģītāk un riskantāk, var kaut ko tādu izspļaut, vai nedod Dievs! pateikt patiesību! Tas ir bīstami veselībai, tikpat kā spožas saules stars sejā melnā tumsā.

- Jā, grūts darbs mūsu ...krātiņiem, ļoti grūts. Un atbildīgs – jānoturas uz kamiešiem un vēl jāizspiež pēc iespējas vairāk. Un, ja vecais ēzelis nosprāgst, rindā gaida jauni ēzeļu bari, kas ar lielāko prieku stājas veco vietā. Ēzelim jau neprasa, ēzelim krauj. Tāds ir ēzeļa liktenis. Jauki dzīvot zemē manā!

- Darbs labi iet uz priekšu, drīz pus zeķe būs noadīta un reportāža pabeigta. Ļoti laba aura radošam darbam.

- 15.35 – Ienāk abi lielie priekšnieki. Atmosfēra paliek vēl draudzīgāka, jo tiek pat atstātas durvis pusvirus, sak, nu tad lūdzu iekšā!

Nav tak pieņemšanas laiks, un nav jau par ko runāt. Tāpat viss skaidrs. Jāatzīst gan, ka abi kungi ir ļoti demokrātiski attiecībā uz sarunām, vienmēr atrod laiku un pārliecina gan ar savām neapšaubāmām aktiera, režisora un menedžera spējām. Vienmēr klāt ir vajadzīgie skaitļi, fakti un notikumi. Profesionālisms, ko neteiksi!

Pienāk darba dienas pēdējā minūte, es jau uz sliekšņa atvados, kad priekšnieks pēkšņi pajautā, vai es kaut ko gribēju. Nu ko es varu gribēt? Siltumu, bet to jau veikalā nenopirksi.

Paskaidroju, ka strādāju šeit. Neliels izbrīns, bet lieliem aktieriem – garas pauzes.

Siltums būšot nedēļas beigās. Ak, prieks, kur tu rodies?!

-Paldies.-

Atsveicinos, eju prom. Lai rīt atkal nāktu strādāt. Patiesi labs risinājums. Un galvenais radošs pacēlums.

Mājās arī gaida mazi prieciņi. Kāds kungs pa radio sāk lamāt kaklakungus, kas sēž tautai uz kamiešiem. Nu redz, man ir pat domubiedri! Kas tev deva? – Kaklakungi esot NATO, Eiropas Savienība, EDSO, Starptautiskais Valūtas Fonds...

Vai tikai zvanītājs pats nebija no šiem ēdelīgajiem birokrātiņiem, kuram nav vairs tik daudz naudiņas, lai maksātu kredītu par 100 000 vērto dzīvoklīti?

3.diena – 20.oktobris.

14.00 – Atnācu pasildīties.

15.25 – Ieradās pārvaldnieks. Laipni sasveicinājās. Nu jau mani sāk uztvert gandrīz kā līdzīgu.

Rīt būšot siltums mūsu mājai.

-Paldies. Vai var vēl šodien pasildīties pie jums?

-Jā, jā, protams!-

Vienmēr esmu teikusi, ka 21. datums – laimīgs!

Un spuldzīte arī beidzot ieskrūvēta!!!

Pa to laiku, kamēr strīdas kad un kam jānomaina kāpņu telpā spuldzīte, kad un vai vispār jāpieslēdz siltums, mūsu LIELĀ MĀJA var sabrukt...

4.diena – 21. oktobris – Beidzot ilgi gaidītais Siltums ir klāt!

Beigu titri: No visas sirds varu pateikt, ka mūsu priekšsēdētājs ir ļoti labs cilvēks, radošs un talantīgs.

Un pārvaldnieks arī ir ļoti labs cilvēks.

T.P.

Izdzīvošanas iespējas Latvijā

No domu apmaiņas ES Pārstāvniecībā Latvijā „Latvijas izdzīvošanas iespējas” 2008.gada 13. novembrī)
„Izdzīvos – stiprākie!”
Kas ir stiprākie – vai tie, kas – bagāti, gudri un skaisti? Skaistums ir zūdošs, bagātība ir ilūzija, bet gudrība nenozīmē tikai diplomu skaitu.
Mēs runājam par Latvijas tautas nevis par atsevišķu indivīdu izdzīvošanu krīzes apstākļos. Un vai tie, tā saucamie, stiprākie nesaprot, ka viņu spēks ir arī viņu vājums? Viņi var būt tikai tik stipri, cik tauta ir stipra. Bet, ja tauta ir aplaupīta, piemānīta un piesmieta no tā saucamajiem stiprajiem, tad tai ir tikai viena iespēja izdzīvot – tapt katram atsevišķi un visiem kopā gudrākiem, tapt neatkarīgākiem no tā saucamajiem stiprajiem, kļūt sirsnīgākiem, izpalīdzīgākiem, vienotākiem... Bet tad tauta pamanīs – karalis (tā saucamie – stiprie) ir kails!!! Viņš nav ne bagāts, ne gudrs, ne skaists. Ja viņš būtu bagāts – viņš palīdzētu nabagajiem, ja gudrs – domātu un darītu, lai tauta dzīvotu laimīgāk, ja viņš būtu skaists – tad viņš neatlaidīgi koptu savu dvēseles dārzu un visi redzētu, cik tas skaists un nezūdošs un ticētu viņam un sekotu. Jo spēks ir tikai patiesībā.

J.Rainis
„Man nava cita balsta, cita drauga
Kā patiesība vien
Kā taisnība tik vien, kas nāvē auga – ”

„Patiesība ir darbs, meli – slinkums, patiesība ir meklēšana un cīņa, sevis patērēšana, ievirze konfliktos un to atrisināšana ar savām sirds asinīm.”

Mazais bizness – tas, kas cilvēkam palīdz izdzīvot.
Ja krīzes apstākļos iznīcina mazo biznesu, tas nozīmē, ka tautai tiek atņemts tas minimums, kas vajadzīgs izdzīvošanai.
„Izdzīvos stiprākie!” – ciniski, nekaunīgi un augstprātīgi. Šodien.
Nākotnē, rīt – viss var izmainīties un vājākais kļūs par Spēku – par Lāčplēša ausīm, ja tauta dzemdinās varoņus nevis vadoņus. Varoņi dzīvo mūžīgi, kamēr dzīvo tauta.

Eseja par vērtībām

Eseja par vērtībām - Upload a Document to Scribd

Read this document on Scribd: Eseja par vērtībām

Nospiest (kādu) uz ceļiem...

2008.gada 26.martā

Nospiest (kādu) uz ceļiem – pazemot un pakļaut sev.

Kādas jūtas pārņem pazemoto, pakļauto, nospiesto, kad tas sāk celties augšā? Visbiežāk – atriebības alkas un naids. Apvainotais un pazemotais nav gatavs uz radošiem darbiem.

Bet vai vispār kāds viņu ir pazemojis un nospiedis uz ceļiem? Varbūt viņš pats ir tas, kas ilgstoši nospiedis un pazemojis citus, jo sevi redzējis stiprāku un gudrāku esam... Bet stiprākie un gudrākie nereti izrādās ir arī vājākie, jo mēdz pieļaut nopietnas kļūdas, necenšas tās labot, nekad nemācās no savām, ne arī citu kļūdām, ir paštaisni, iedomīgi un lepnības pārņemti. Un visbiežāk jūtas pazemoti un apkaunoti, kad kaut kas jāzaudē no savas varas, mantas un slavas, kas iegūta ar viltu, meliem, krāpšanu un izspiešanu.

Vēl Garlībs Merķelis rakstīja:

„ ... drusku mazāki ienākumi, kurus var baudīt ar mierīgu sirdsapziņu, labu slavu un drošību, - ir vairāk vērti nekā vislielākie ienākumi, kas gūti ar izspiešanu;

tāpat kā ir vairāk goda, ja ar cieņu un mīlestību – kaut arī cepuri paturēdams galvā – sveicina cilvēks, kuram darīts kas labs, nekā ja vergs rāpo pīšļos un savā sirdī jūs nolād.

...Kas grib kaut ko iegūt, pats ne no kā neatsacīdamies, vienīgi uz citu rēķina, tas nav labs saimnieks, bet laupītājs.”

Jānis Rainis:

„ Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs un nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs, arī materiālā ziņā. ”

Francs Kafka:

„ Pazemība ikvienam, arī izmisušam vientuļniekam rada visspēcīgākās attiecības ar līdzcilvēkiem, turklāt uzreiz, bet tikai pilnīgas un ilgstošas pazemības gadījumā. Tas iespējams tālab, ka tā ir patiesā lūgšanu valoda, kas vienlaikus pauž pielūgsmi un veido visciešāko saikni. Attiecības ar līdzcilvēkiem ir lūgšanas veida attiecības ar sevi – centienu attiecības; no lūgšanas tiek gūts spēks centieniem.”

No centieniem – uz radošiem darbiem.

Lucerna

Kur manas mājas?

„ – Tur, kur miers – „

Un kur tas miers?

„ – Kur dzīve stājas. „

Ak!

Dod atbildi,

Man nepietiek!

„Ko sagaidi?”

Kur miers man tiek?

„Pa nerimi.”

Jānis Rainis

Veltu Arturam Valentīndienā

Trešdien Arturam sākās darbseminārs, un mēs devāmies no rīta uz Lucernu ar vilcienu tāpat kā ieradāmies. Braukt augšā visstāvākajā nogāzē ceļojuma sākumā tomēr bija bailīgāk nekā laisties lejā. Nezināmais baida vairāk.

Lucerna – Šveices sirds, kādreiz senos laikos pat bijusi Šveices galvaspilsēta uz pāris mēnešiem, izvietota abpus Lucernas ezeram. Abus krastus savieno vairāki tilti, viens no kuriem, Kapelas tilts ( Chapel Bridge) skaitās viens no vecākajiem koka tiltiem ar jumtu Eiropā, 1993.gadā piedzīvojis postošu ugunsgrēku, atjaunots un turpina kalpot tālāk.

Lucerna ir neliela pilsēta – ap 60 tūkstoši iedzīvotāju, taču sava skaistuma, graciozitātes un cēluma ziņā tā neatstāj vienaldzīgu nevienu. Tās arhitektūra pārsteidz ar daudzveidību un eleganci. Zīmējumi, ciļņi, portāli, ...

Pikaso muzeju iekārtoja mākslinieka tuvi draugi lucernieši, Rozengarti, un 1978. gadā dāvināja to pilsētai, kaut gan Pablo Pikaso nekad neesot bijis Lucernā. Te ir izvietota plaša fotoizstāde, kur varējām apskatīt ģimenes drauga Dāvida Duglasa Dunkana veidotās fotogrāfijas, sākot ar 50.gadu otro pusi līdz pat Pablo Pikaso nāvei 1973.gadā. Mākslinieks kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās, mīļoto taksi vārdā Lump, kazu Esmeraldu un vēl daudz ko citu.

Iespaids kā no katras lielas personības bija spēcīgs un emocionāls.

Diena noslēdzās ar viesmīlīga (Fondue) restorāniņa apmeklējumu, kausēta siera ar dažādām piedevām baudīšanu ar franču baltvīnu no CHATEAU īpašumiem un sarunu ar iestādes apkalpotāju – jaunu sievieti no Portugāles, kas ar visu ģimeni ieradusies šeit labākas dzīves meklējumos.

Un, visbeidzot, satikšanās visiem hotelī „Trīs ķēniņi”, Artura iespaidi par pirmo darba dienu un salda čučēšana.

2. diena Lucernā. Ilgāka pastaiga pa balti apsnigušo pilsētu saules staros uz Transporta muzeju, kurā mēs pavadījām gandrīz visu dienu. Te var izsekot visu transporta veidu evolūcijai. Noskatījāmies Imax filmu par lāčiem, iepazinām pasaulslaveno mākslinieku grafiķi lucernieti Hansu Erni. Viņa darbi ir plaši un dziļi, kā es tos saprotu. Pasaule – zināšanu visums, gars, cilvēks, daba, evolūcija, Dievs...

3. dienā, kad bijām pacēlušies vienā no augstākajām Alpu virsotnēm šai apkaimē – Pilatus Culm, 2106 m, nelielā ekskursijā pa kalnu klintīs izcirsto galeriju, atkal satikāmies ar Hansu Erni. Mākslinieks, dzīvodams Lucernā kopš dzimšanas, dzirdēja dažādus nostāstus un sāgas par pūķiem, kas esot Lucernas un apkārtējo kalnu sargātāji un labie gari, vēlāk izmantoja tos arī savos darbos. Arī virsotnes emblēmā ir attēlots sarkans drakons.

Pacelšanās Pilatus Culm notika divos etapos – līdz 1416 m virsotnei mēs nokļuvām četrvietīgās gondolās ( izrādās, gondolas nav tikai venēciešu laivas!), tad pārsēdāmies lielākos gaisa tramvajos, līdzīgi kā Siguldā.

Dažbrīd pārņēma sirreālistiskas izjūtas.

Skaidrā laikā no augstākās virsotnes esot saredzama pilsēta... Ievērojami cilvēki – Spānijas karalis Dons Karloss, Anglijas karaliene Viktorija (jāšus uz zirga), Rihards Vāgners u.c. – bija devušies uz Pilatus Culm, lai skatītu aizraujošu panorāmu.

Kopš neatminamiem laikiem mistēriskas leģendas un mīti ir apvijuši grūti sasniedzamās kalnu grēdas, kas paceļas virs Lucernas. Romas gubernatora Pontija Pilāta nemierīgais rēgs esot apmeties un nodibinājis atpūtas vietu vienā no augstākajiem kalniem bijušā Pilatus ezera pakājē. Ilgu laiku bailēs iztraucēt Pontija Pilāta rēgu, kalnā kāpēju takas bija aizmirstas. Kāpšana kalnos jāatstāj uz vasaru, tāpat kā brauciens ar pasaulē stāvāko vilcienu. Inženieris Eduards Locher izvirzīja ideju par šāda dzelzceļa būvniecību jau 19.gs. Un 4618m garais dzelzceļš 1889.gadā tika atklāts un prezentēts Pasaules Izstādē Parīzē.

Vakarā, atgriežoties pilsētā, bijām nogurušas, bet apmierinātas. Nolēmām ar Arturu divatā vēl pastaigāt pa naksnīgo pilsētu, un, ja paveiksies, apskatīt mirstošā Lauvas tēlu izcirstu dzīvā klintī – pieminot 786 algotus šveiciešu virsniekus un vīrus, kas krita, aizsargājot Luiju XIV un Mariju Antuaneti 1792.gadā. Diezgan ilgi meklējām, līdz beidzot mums laimējās satikt turku izcelsmes šveicieti, kurš norādīja pareizo virzienu.

Iespaidīgs monuments! Man gribējās raudāt.

Pilsētas siena, būvēta 1400. gadā, 870m gara. Taču uzkāpt uz tās un nostaigāt visā tās garumā, vērojot pilsētu no augšas, ir iespējams tikai sākot ar aprīli.

Atvadījāmies no Lucernas nākošā rītā pa ceļam no hoteļa līdz dzelzceļa stacijai. Tas bija sestdienas rīts, un soļojot pa rūpīgi notīrītām un ar maziem akmentiņiem nokaisītām ietvēm, paspējām nopirkt (atklātās tirdzniecības vietās gar galveno ielu) pirmklasīgu Parmesan sieru un pēc vietējām receptēm pagatavotu desu kā ciemakukuli no Šveices vidienes.

Cīrihe. Ceļojums tuvojas noslēgumam. Pa Euronews TV kanālu bijām dzirdējuši par P.Sezāna (1839.- 1906.) darbu izstādi (no privātkolekcijām). Mākslas muzejā mums bija laime apskatīt arī V.Van Goga (1853.- 1890.), K. Monē (1840.- 1926.), M. Šagāla (1887.- 1985.),

H.Matisa (1869.- 1954.), P.Pikaso (1881.- 1973.), E.Munha (1863.-1944.), E.Degā (1834.- 1917.) oriģināldarbus.

28.janvārī atgriezāmies mājās. Sirdi pildīja kluss prieks par vēl vienu iemīļotu vietiņu šai pasaulē, kura pirms simts gadiem kļuva par patvērumu un mājām Rainim un Aspazijai.

Kad sirds tik smaga kā ezers guļ, -

Atmini sauli!

Ij smagais ezers izgaro saulē.

Kad sirdi nemiers uz āru lauž, -

Atmini sauli!

Ik spēks tik laužas no saules uz sauli,

No saules uz sauli mēs sildīti sildām, -

Atminat sauli!

Un viegla taps sirds,

Un varēsat laisties uz sauli.

J.Rainis