Lai runātu par integrāciju, kopienu utt., būtu jāsāk ar jēdzienu noskaidrošanu un izpratni. Kas ir kopiena?

Cilvēki, kas dzīvo vienā teritorijā (valstī, pilsētā, mikrorajonā, mājā, ģimenē).
Sabiedrība vispār ( jo pastāv arī dzīvnieku kopienas).
Cilvēks sevi identificē ar kādu grupu un apzinās, ka tā ir laba lieta, un darbojas savā un tās labā.
Var būt kopiena uz laiku, piem., klausītāju, skatītāju kopiena koncerta vai sporta spēles laikā, uzņēmuma darbinieku kopiena.

Ja pieņemam, ka Latvijā dzīvojošo cilvēku vairākuma galvenais un kopējais mērķis ir plaukstošas valsts veidošana kopīgiem spēkiem, tad jautājums par divkopienu valsti nav tik ļoti aktuāls.

Ja šo mērķu un stratēģijas nav, tāpat, ja nav sistēmiskas pieejas vispār, tad katrai mazajai kopienai ir savi mērķi un sava stratēģija.

Kāpēc var vienoties jauktās ģimenēs, bet cilvēki nevar sevi apzināties kā vienas valsts kopienas locekļi?
Vai nu nav vēlēšanās, vai pietrūkst zināšanu, vai arī cilvēki neapzinās, ka tā ir laba lieta?!


Viss ir procesā. Integrācija arī ir viens nepārtraukts process.

Tāpat kā domāšana, sarunas ( arī pašam ar sevi ).
Tā ir cilvēku mīlestība. Patiesības meklēšana ir ceļš uz cilvēkmīlestību.

Katram ir (vai arī nav) sevis pilnveidošanas process, jo pat atzītas autoritātes, pārstājot sevi garīgi pilnveidot un atjaunoties, sāk bremzēt arī citu personību pilnveidošanos.

Katrs pats izvēlas, pie kādas kopienas/ kopienām viņš sevi pieskaita vai nepieskaita.

Galvenais ir, nevis ko viņš runā, bet ko viņš dara katru dienu.
Pamats ir vispārcilvēciskās vērtības, nevis latviešu-latviešu vai latviešu-krievu attiecību iztirzāšana.

Piektdien, 15.jūlijā 2005.gadā