Lucerna

Kur manas mājas?

„ – Tur, kur miers – „

Un kur tas miers?

„ – Kur dzīve stājas. „

Ak!

Dod atbildi,

Man nepietiek!

„Ko sagaidi?”

Kur miers man tiek?

„Pa nerimi.”

Jānis Rainis

Veltu Arturam Valentīndienā

Trešdien Arturam sākās darbseminārs, un mēs devāmies no rīta uz Lucernu ar vilcienu tāpat kā ieradāmies. Braukt augšā visstāvākajā nogāzē ceļojuma sākumā tomēr bija bailīgāk nekā laisties lejā. Nezināmais baida vairāk.

Lucerna – Šveices sirds, kādreiz senos laikos pat bijusi Šveices galvaspilsēta uz pāris mēnešiem, izvietota abpus Lucernas ezeram. Abus krastus savieno vairāki tilti, viens no kuriem, Kapelas tilts ( Chapel Bridge) skaitās viens no vecākajiem koka tiltiem ar jumtu Eiropā, 1993.gadā piedzīvojis postošu ugunsgrēku, atjaunots un turpina kalpot tālāk.

Lucerna ir neliela pilsēta – ap 60 tūkstoši iedzīvotāju, taču sava skaistuma, graciozitātes un cēluma ziņā tā neatstāj vienaldzīgu nevienu. Tās arhitektūra pārsteidz ar daudzveidību un eleganci. Zīmējumi, ciļņi, portāli, ...

Pikaso muzeju iekārtoja mākslinieka tuvi draugi lucernieši, Rozengarti, un 1978. gadā dāvināja to pilsētai, kaut gan Pablo Pikaso nekad neesot bijis Lucernā. Te ir izvietota plaša fotoizstāde, kur varējām apskatīt ģimenes drauga Dāvida Duglasa Dunkana veidotās fotogrāfijas, sākot ar 50.gadu otro pusi līdz pat Pablo Pikaso nāvei 1973.gadā. Mākslinieks kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās, mīļoto taksi vārdā Lump, kazu Esmeraldu un vēl daudz ko citu.

Iespaids kā no katras lielas personības bija spēcīgs un emocionāls.

Diena noslēdzās ar viesmīlīga (Fondue) restorāniņa apmeklējumu, kausēta siera ar dažādām piedevām baudīšanu ar franču baltvīnu no CHATEAU īpašumiem un sarunu ar iestādes apkalpotāju – jaunu sievieti no Portugāles, kas ar visu ģimeni ieradusies šeit labākas dzīves meklējumos.

Un, visbeidzot, satikšanās visiem hotelī „Trīs ķēniņi”, Artura iespaidi par pirmo darba dienu un salda čučēšana.

2. diena Lucernā. Ilgāka pastaiga pa balti apsnigušo pilsētu saules staros uz Transporta muzeju, kurā mēs pavadījām gandrīz visu dienu. Te var izsekot visu transporta veidu evolūcijai. Noskatījāmies Imax filmu par lāčiem, iepazinām pasaulslaveno mākslinieku grafiķi lucernieti Hansu Erni. Viņa darbi ir plaši un dziļi, kā es tos saprotu. Pasaule – zināšanu visums, gars, cilvēks, daba, evolūcija, Dievs...

3. dienā, kad bijām pacēlušies vienā no augstākajām Alpu virsotnēm šai apkaimē – Pilatus Culm, 2106 m, nelielā ekskursijā pa kalnu klintīs izcirsto galeriju, atkal satikāmies ar Hansu Erni. Mākslinieks, dzīvodams Lucernā kopš dzimšanas, dzirdēja dažādus nostāstus un sāgas par pūķiem, kas esot Lucernas un apkārtējo kalnu sargātāji un labie gari, vēlāk izmantoja tos arī savos darbos. Arī virsotnes emblēmā ir attēlots sarkans drakons.

Pacelšanās Pilatus Culm notika divos etapos – līdz 1416 m virsotnei mēs nokļuvām četrvietīgās gondolās ( izrādās, gondolas nav tikai venēciešu laivas!), tad pārsēdāmies lielākos gaisa tramvajos, līdzīgi kā Siguldā.

Dažbrīd pārņēma sirreālistiskas izjūtas.

Skaidrā laikā no augstākās virsotnes esot saredzama pilsēta... Ievērojami cilvēki – Spānijas karalis Dons Karloss, Anglijas karaliene Viktorija (jāšus uz zirga), Rihards Vāgners u.c. – bija devušies uz Pilatus Culm, lai skatītu aizraujošu panorāmu.

Kopš neatminamiem laikiem mistēriskas leģendas un mīti ir apvijuši grūti sasniedzamās kalnu grēdas, kas paceļas virs Lucernas. Romas gubernatora Pontija Pilāta nemierīgais rēgs esot apmeties un nodibinājis atpūtas vietu vienā no augstākajiem kalniem bijušā Pilatus ezera pakājē. Ilgu laiku bailēs iztraucēt Pontija Pilāta rēgu, kalnā kāpēju takas bija aizmirstas. Kāpšana kalnos jāatstāj uz vasaru, tāpat kā brauciens ar pasaulē stāvāko vilcienu. Inženieris Eduards Locher izvirzīja ideju par šāda dzelzceļa būvniecību jau 19.gs. Un 4618m garais dzelzceļš 1889.gadā tika atklāts un prezentēts Pasaules Izstādē Parīzē.

Vakarā, atgriežoties pilsētā, bijām nogurušas, bet apmierinātas. Nolēmām ar Arturu divatā vēl pastaigāt pa naksnīgo pilsētu, un, ja paveiksies, apskatīt mirstošā Lauvas tēlu izcirstu dzīvā klintī – pieminot 786 algotus šveiciešu virsniekus un vīrus, kas krita, aizsargājot Luiju XIV un Mariju Antuaneti 1792.gadā. Diezgan ilgi meklējām, līdz beidzot mums laimējās satikt turku izcelsmes šveicieti, kurš norādīja pareizo virzienu.

Iespaidīgs monuments! Man gribējās raudāt.

Pilsētas siena, būvēta 1400. gadā, 870m gara. Taču uzkāpt uz tās un nostaigāt visā tās garumā, vērojot pilsētu no augšas, ir iespējams tikai sākot ar aprīli.

Atvadījāmies no Lucernas nākošā rītā pa ceļam no hoteļa līdz dzelzceļa stacijai. Tas bija sestdienas rīts, un soļojot pa rūpīgi notīrītām un ar maziem akmentiņiem nokaisītām ietvēm, paspējām nopirkt (atklātās tirdzniecības vietās gar galveno ielu) pirmklasīgu Parmesan sieru un pēc vietējām receptēm pagatavotu desu kā ciemakukuli no Šveices vidienes.

Cīrihe. Ceļojums tuvojas noslēgumam. Pa Euronews TV kanālu bijām dzirdējuši par P.Sezāna (1839.- 1906.) darbu izstādi (no privātkolekcijām). Mākslas muzejā mums bija laime apskatīt arī V.Van Goga (1853.- 1890.), K. Monē (1840.- 1926.), M. Šagāla (1887.- 1985.),

H.Matisa (1869.- 1954.), P.Pikaso (1881.- 1973.), E.Munha (1863.-1944.), E.Degā (1834.- 1917.) oriģināldarbus.

28.janvārī atgriezāmies mājās. Sirdi pildīja kluss prieks par vēl vienu iemīļotu vietiņu šai pasaulē, kura pirms simts gadiem kļuva par patvērumu un mājām Rainim un Aspazijai.

Kad sirds tik smaga kā ezers guļ, -

Atmini sauli!

Ij smagais ezers izgaro saulē.

Kad sirdi nemiers uz āru lauž, -

Atmini sauli!

Ik spēks tik laužas no saules uz sauli,

No saules uz sauli mēs sildīti sildām, -

Atminat sauli!

Un viegla taps sirds,

Un varēsat laisties uz sauli.

J.Rainis

Rīga - Cīrihe - Rīga 21. 01. 2007. - 28. 01. 2007.

21. 01. - 24. 01. - Engelberga jeb Eņģeļu kalns

24. 01. - 27. 01. - Lucerna - Šveices sirds

27. 01. - 28. 01. - Cīrihe - Šveices rokas

PAR ŠVEICI UN ŠVEICIEŠIEM

Izsmalcināta vienkāršība, aristokrātisks cēlums, lepnums – ne dižošanās, garīgais spēks - ne lielība, saprotoša attieksme pret svešajiem, vēlēšanās palīdzēt un prasme sarunāt jebkurā valodā, draudzīgs smaids...

Engelberga – pilsētiņa kalnos, kur visaugstākā virsotne Titlis – slēpotāju un snoubordistu paradīze. Engelbergas iedzīvotāji saka, ka viņi paši ir eņģeļi. Visi. Pilsētas autobuss, kas ik pēc pusstundas aizvizina vietējos un tūristus, ir bez maksas. Sagatavošanās slēpošanai notiek kalnu pacēlāja pakājē – speciāli izveidotā centrā, kur katra gaumei izvēlētā kalnu sporta veida aprīkojumus, apģērbus, apavus un visu pārējo var iznomāt par pieņemamu cenu, kur ir arī veikaliņi, uzgaidāmā telpa un, protams, pats pacēlājs.

Brauciens virs egļu galotnēm ( Arturs saka, ka nekad agrāk neesot redzējis tik garas egles), pacelšanās virs mākoņiem, tuvošanās klinšu virsotnēm, spilgta, žilbinoša saule.

Mazi eņģeļu bērniņi, 3 - gadīgi – un pat mazāki, uz slēpēm viens aiz otra rindiņā – kā mazi pūkaini cālīši.

Mūsu instruktors – Othmar , profesionālis, taktisks, gudrs cilvēks, pieradis strādāt gan ar maziem bērniem, gan drosmīgiem pusmūža cilvēkiem, kas nolēmuši izmēģināt savus spēkus un atsaukušies kalnu aicinājumam baudīt ziemas priekus.

Tas ir ko vērts!

Ar Othmar parunājām trošu tramvajā atceļā no Titlis. Par 4 oficiālajām valsts valodām (vācu, franču, itāļu un romanšu) bijām lasījuši. Gribējām dzirdēt, kā reālajā dzīvē darbojas daudzvalodības princips. Jā, protams, arī angļu valoda kā darījumu un biznesa valoda. Tā noteikti ir ļoti vajadzīga. Par romanšu valodu – runājot ap 40 – 50 tūkstoši Graubindenes apkārtnē dzīvojošo vietējo cilšu un etrusku pēcteči.

Rūķu mājas saimniece – korekta, lietišķa, smalkjūtīga, laipna. Māja – tīrības un kārtības paradīze. Viss ir savās vietās. Visur. Arī kalnu fermā, vecā malkas šķūnītī, ciematos, pilsētiņās, ceļa malās – viss ir savās vietās.

Liekas, ka cilvēku mentālais stāvoklis nosaka lietu kārtību ap viņiem, jo viss ir ļoti dabiski un it kā pats no sevis.

Cilvēki ļoti gaidīja sniegu. Kad otrajā dienā pēc mūsu atbraukšanas beidzot sāka snigt, likās ka mēs arī esam pārvērtušies par eņģeļiem, jo ļoti gribējās, lai piepildītos šo labo ļaužu vēlēšanās. Mēs aizbraucām, lai atgrieztos.

Lai runātu par integrāciju, kopienu utt., būtu jāsāk ar jēdzienu noskaidrošanu un izpratni. Kas ir kopiena?

Cilvēki, kas dzīvo vienā teritorijā (valstī, pilsētā, mikrorajonā, mājā, ģimenē).
Sabiedrība vispār ( jo pastāv arī dzīvnieku kopienas).
Cilvēks sevi identificē ar kādu grupu un apzinās, ka tā ir laba lieta, un darbojas savā un tās labā.
Var būt kopiena uz laiku, piem., klausītāju, skatītāju kopiena koncerta vai sporta spēles laikā, uzņēmuma darbinieku kopiena.

Ja pieņemam, ka Latvijā dzīvojošo cilvēku vairākuma galvenais un kopējais mērķis ir plaukstošas valsts veidošana kopīgiem spēkiem, tad jautājums par divkopienu valsti nav tik ļoti aktuāls.

Ja šo mērķu un stratēģijas nav, tāpat, ja nav sistēmiskas pieejas vispār, tad katrai mazajai kopienai ir savi mērķi un sava stratēģija.

Kāpēc var vienoties jauktās ģimenēs, bet cilvēki nevar sevi apzināties kā vienas valsts kopienas locekļi?
Vai nu nav vēlēšanās, vai pietrūkst zināšanu, vai arī cilvēki neapzinās, ka tā ir laba lieta?!


Viss ir procesā. Integrācija arī ir viens nepārtraukts process.

Tāpat kā domāšana, sarunas ( arī pašam ar sevi ).
Tā ir cilvēku mīlestība. Patiesības meklēšana ir ceļš uz cilvēkmīlestību.

Katram ir (vai arī nav) sevis pilnveidošanas process, jo pat atzītas autoritātes, pārstājot sevi garīgi pilnveidot un atjaunoties, sāk bremzēt arī citu personību pilnveidošanos.

Katrs pats izvēlas, pie kādas kopienas/ kopienām viņš sevi pieskaita vai nepieskaita.

Galvenais ir, nevis ko viņš runā, bet ko viņš dara katru dienu.
Pamats ir vispārcilvēciskās vērtības, nevis latviešu-latviešu vai latviešu-krievu attiecību iztirzāšana.

Piektdien, 15.jūlijā 2005.gadā

Language...

Language is the instrument of thinking