Reportāža

Reportāža no Viršu ielas (Iespējamais scenārijs īsmetrāžas filmai)

Manas domas ir mana remde. (Parafrāze no F.Fellīni k-filmas)

2010.gada 18.oktobrī

Pirmdiena, ap plkst.11 rītā.

Sēžu dzīvokļu kooperatīva „Pavadonis” telpās, sildos, adu. Siltums te pieslēgts piektdien, 15.oktobrī.

Brīvdienās sagatavojām vēstuli 3 eksemplāros: kooperatīva valdei, Latvijas Radio1, Rīgas Domei ar kategorisku prasību nekavējoties pieslēgt siltumu. Parakstījām mēs, mājas pilnvarotie – D. P., A. J. un es. Dzīvokļos pagājušās nedēļas beigās termometrs uzrādīja +14^oC. Šorīt temp. jau bija nokritusies par 1^o

Un uzrādīja +13^o, ārā temperatūra var kristies ar katru dienu.

Pārvaldnieks cenšas ieskaidrot, ka pilnvarotajiem jāstrādā ar iedzīvotājiem, lai parādus nomaksātu. Vai tas ir tikai pilnvarnieku pienākums? Liekas, ka atbildība tiek novelta uz citu pleciem. Mūsu – iedzīvotāju kļūda – sākām par siltumu interesēties pārāk vēlu.

Kāda sieviete, kurai arī nav pieslēgts siltums, pēc sarunas ar pārvaldnieku bija ļoti sašutusi, bet uz manu piebildi, ka parādnieki nav tikai mūsu problēma, dusmīgi noteica, ka, ja tā visi runās, tad neviens nemaksās. Tāda, lūk, attieksme. Cilvēks nesaprot, ka jebkurš no mums var nonākt parādnieka situācijā, nesolidarizējas ar citiem, baidās uzstādīt prasības, kas viņiem pienākas pēc likuma, par ko viņi maksā, un konsekventi pastāvēt uz to izpildi.

Iespējams, ka tas ir gadsimtos izstrādājies, iecementējies augstākās varas uzvedības modelis, kas apzināti un neapzināti tiek novadīts pa vertikāli uz leju, un, faktiski, pārņēmis kā bīstams vīruss visus sabiedrības slāņus no augšas līdz apakšai. Tā ir arī pašsaglabāšanās, izdzīvošanas taktika – pielabināties priekšniecībai, klusējot, samierinoties, mēģinot sarunāt sev, saviem tuviniekiem kaut kādas preferences, kaut vai nelielus labumiņus, nostādot pārējos muļķa lomā.

No rīta zvanīja Larisa no Briseles, atbalstīja mani.

Visu pagājušo nedēļu Parīzē notika streiki un demonstrācijas pret jauno pensiju reformu, pēc kuras pensijas vecums tiek pagarināts no 60 uz 62 gadiem. Šonedēļ streiki turpinās. Francijā esot spēcīgas arodorganizācijas, un protams, sabiedrības kontrole pār varu, brīvības gars, kas ir parīziešos, ir vadījis Eiropu demokrātijas virzienā jau vairākus gadsimtus. Vai tiešām mums jāpaiet gadsimtiem, lai cilvēku apziņa sāktu mainīties? Problēma ir cilvēku galvās. Verdziskums un pieglaimība, izvairīšanās no draudzīgas sarunas vai domu apmaiņas. Vairākuma cilvēku nespēja pateikt „nē”, kad runa iet par nelikumībām, glupībām, tumsonību, un bailes, bailes, bailes...

Neviens no kooperatīva darbiniekiem pat nesasveicinās, liekas, ka mani pat neievēro, kaut gan agrāk ar visiem mazāk vai vairāk bijušas sarunas un darīšanas – ar grāmatvežiem, tehniskajiem darbiniekiem, kasieri. Pārvaldnieks ar drūmu ģīmi negribīgi atņem sveicienu. Nokāpa no saviem augstumiem. Viens priekšnieks lielāks par otru.

Atmosfēra saspringta - ka tik nepāriet uz draudīgu. No viena otra var visu ko sagaidīt – arī provokācijas. Esmu gatava uz visu, man vairs nav bail. Mani nevar iebaidīt.

Larisa stāstīja, ka Beļģijā izraisījies skandāls ar kādu augstu valsts ierēdni – viņam esot uzkrājušies bonusi par lidojumiem dažādos komandējumos. Viņš tos izmantoja privātam lidojumam. Rezultātā bija jāaiziet no darba. Vai pie mums kaut kas tāds ir iespējams?

12.23 – pārvaldnieks aizgāja. Apmēram pēc pusstundas sāksies pusdienlaiks. Arī es iešu mājās – paēst un parunāties ar Arturu.

14.00 – pieņemšanas laiks. Gaidām valdes priekšsēdētāju. Cilvēku diezgan daudz, katrs ar savām problēmām. Tomēr galvenā – siltums. Beidzot pienāk mana kārta. Tiek lasīta mūsu vēstule. Un tad seko: „Jūs varat rakstīt radio, Rīgas Domei (kurai, vispār, nav nekāda sakara ar kooperatīviem)! Jūs varat griezties kaut vai pie Romas Pāvesta!...”

Vārdi, vārdi, vārdi...

-Kad būs siltums? –

-Parādnieki, parādnieki...-

-Mēs neesam parādnieki. Kad būs siltums?-

-Tā kā uz vēstuli jāatbild 2 nedēļu laikā, tad šo nedēļu laikā arī pieslēgs.-

-Paldies.-

Esam uz saviem kamiešiem izauklējuši paši savus birokrātiņus. Un šie mūsu birokrātiņi paliek ēdelīgāki un ēdelīgāki un kļūst par lieliem ...krātiem.

Bet, priekšniek, kā tad ir ar š.g. maija beigās Jūsu organizēto mūsu māju vareno renovēšanas kampaņu? Vai tad Jūs nezinājāt, ka kooperatīva mājām ir liels parāds? Un, izrādās, tad nav ko cerēt uz Eiropas fondiem kā tika solīts.

- Jūs esat gudra, bet kā Jūs nesaprotat, ka tās ir savā starpā pilnīgi nesaistītas lietas? –

Man tiešām nav skaidrs, kā mūsu cilvēkos sēdošais cinisms, nekaunība un patvaļa ir absolūti nepiesegti un dažs labs pat lepojas ar to. Agrāk tomēr centās piesegt. Laiki un mode mainās.

2. diena – 19.oktobris

Plkst.14.00 atkal sildos. Ieeju tehniskajā daļā jau 3.reizi atgādināt, ka kāpņu telpā jāieskrūvē spuldze. Jau drīz būs 3 nedēļas kopš lūdzu to izdarīt. Aizbildinās ar elektriķa lielo aizņemtību, dzīvokļos sitot korķus ārā lielās pārslodzes dēļ. Jautāju, kad

ieskrūvēs.

-Šodien pateikšu elektriķim.-

-Kad ieskrūvēs?-

-Tuvākajā laikā...-

-Cik dienas jāgaida? –

-Rīt! –

-Paldies.-

Ak laime, kur tu rodies?!

Atmosfēra jau nepiespiestāka. Laikam jau sāk pierast pie manis kā pie mēbeles. Arī labi. Silts, smaržo pēc kafijas. Laimīgie. Es arī esmu siltumā kopā ar jums.

Interesanti, kāpēc mums katru rudeni ir problēmas ar siltumu? Kopīgajā maksājuma lapā ir uzrādīti vairāk kā 10 dažādi pakalpojuma veidi, tai skaitā par ūdeni, iekšējo elektrību, liftu, atkritumu izvešanu utt. Biedru naudas vien ik mēnesi sastāda vairāk kā 70 000 latu, ja rēķina, ka 2 istabu dzīvokļu īpašnieki ik mēnesi maksā 14.30, bet 3.istabu – jau 18.76, bet dzīvokļu skaits ir pāri 2000. Apetīte laba, ļoti laba.

Kāpēc pietrūkst tieši siltumam? Parādā paliek tikai „Rīgas Siltumam”, tātad – pārpalikuma princips? Kāpēc nekad nepietrūkst biedra naudām?

- Oj, užas kakoj!- Garāmejot noelsās kāda no darbiniecēm. Nesapratu, kur ir tās šausmas. Varbūt viņai bail no manis?

- Mājās paklausījos „Krustpunktus” Aktuāli – par siltumu. Kāda sakritība! Izrādās mūsu valstī gandrīz kā karā. Dāma, kas uzaicināta no Rīgas Domes vadības, ir liela enerģētikas speciāliste. Viņa aicina rakstīt, tad atbildes tiks dotas. Vai tad saruna vairs neko nenozīmē? Un dotais solījums vairs vispār neko nemaksā? Jā, papīru ražošana mūsu valstī ir viens no lielākajiem, grūtākajiem un godājamākajiem darbiem! Sarunāties, protams, ir sarežģītāk un riskantāk, var kaut ko tādu izspļaut, vai nedod Dievs! pateikt patiesību! Tas ir bīstami veselībai, tikpat kā spožas saules stars sejā melnā tumsā.

- Jā, grūts darbs mūsu ...krātiņiem, ļoti grūts. Un atbildīgs – jānoturas uz kamiešiem un vēl jāizspiež pēc iespējas vairāk. Un, ja vecais ēzelis nosprāgst, rindā gaida jauni ēzeļu bari, kas ar lielāko prieku stājas veco vietā. Ēzelim jau neprasa, ēzelim krauj. Tāds ir ēzeļa liktenis. Jauki dzīvot zemē manā!

- Darbs labi iet uz priekšu, drīz pus zeķe būs noadīta un reportāža pabeigta. Ļoti laba aura radošam darbam.

- 15.35 – Ienāk abi lielie priekšnieki. Atmosfēra paliek vēl draudzīgāka, jo tiek pat atstātas durvis pusvirus, sak, nu tad lūdzu iekšā!

Nav tak pieņemšanas laiks, un nav jau par ko runāt. Tāpat viss skaidrs. Jāatzīst gan, ka abi kungi ir ļoti demokrātiski attiecībā uz sarunām, vienmēr atrod laiku un pārliecina gan ar savām neapšaubāmām aktiera, režisora un menedžera spējām. Vienmēr klāt ir vajadzīgie skaitļi, fakti un notikumi. Profesionālisms, ko neteiksi!

Pienāk darba dienas pēdējā minūte, es jau uz sliekšņa atvados, kad priekšnieks pēkšņi pajautā, vai es kaut ko gribēju. Nu ko es varu gribēt? Siltumu, bet to jau veikalā nenopirksi.

Paskaidroju, ka strādāju šeit. Neliels izbrīns, bet lieliem aktieriem – garas pauzes.

Siltums būšot nedēļas beigās. Ak, prieks, kur tu rodies?!

-Paldies.-

Atsveicinos, eju prom. Lai rīt atkal nāktu strādāt. Patiesi labs risinājums. Un galvenais radošs pacēlums.

Mājās arī gaida mazi prieciņi. Kāds kungs pa radio sāk lamāt kaklakungus, kas sēž tautai uz kamiešiem. Nu redz, man ir pat domubiedri! Kas tev deva? – Kaklakungi esot NATO, Eiropas Savienība, EDSO, Starptautiskais Valūtas Fonds...

Vai tikai zvanītājs pats nebija no šiem ēdelīgajiem birokrātiņiem, kuram nav vairs tik daudz naudiņas, lai maksātu kredītu par 100 000 vērto dzīvoklīti?

3.diena – 20.oktobris.

14.00 – Atnācu pasildīties.

15.25 – Ieradās pārvaldnieks. Laipni sasveicinājās. Nu jau mani sāk uztvert gandrīz kā līdzīgu.

Rīt būšot siltums mūsu mājai.

-Paldies. Vai var vēl šodien pasildīties pie jums?

-Jā, jā, protams!-

Vienmēr esmu teikusi, ka 21. datums – laimīgs!

Un spuldzīte arī beidzot ieskrūvēta!!!

Pa to laiku, kamēr strīdas kad un kam jānomaina kāpņu telpā spuldzīte, kad un vai vispār jāpieslēdz siltums, mūsu LIELĀ MĀJA var sabrukt...

4.diena – 21. oktobris – Beidzot ilgi gaidītais Siltums ir klāt!

Beigu titri: No visas sirds varu pateikt, ka mūsu priekšsēdētājs ir ļoti labs cilvēks, radošs un talantīgs.

Un pārvaldnieks arī ir ļoti labs cilvēks.

T.P.